Uz Phnom Penh pie latviešiem

Uhh, jāceļas un jādodas! Sapakojam savas paunas, kuras paliek arvien lielākas un smagākas, sākam izskatīties pēc ēzelīšiem - nastu nesējiem. Atvadāmies no burvīgās istabiņas, administratora un dodamies uz ielas dabūt kādu tuk-tuku. Izdodas ātri un lūdzam mūs aizvest uz autoostu. Kāds brīnums - tādu īstu autoostu neesot, bet vadītājs zina, no kurienes atiet autobuss uz Phnom Penh. Esot patālu, tāpēc kaulēties arī nesanāca tik labi kā gribējās :( Bet braucam tiešām salīdzinoši ilgi... Izbaudām pēdējos skatus no tuk-tuka, izmantoju izdevību un uzņemu pēdējās bildes no no Siem Reap.

Satiksme Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)

Satiksme Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)

Satiksme Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)

Kāzas Siem Reap ielas malā (Photo by LL-travel)

Ikdienas tirdziņš Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)

Sākam pagriezienu un pēkšņi vadītājs piestāj malā, sāk sakliegties ar citiem tuk-tuku vadītājiem un saka mums, ka šis autobuss, kurš jau praktiski sācis atiešanu no kādas mazas pieturiņas, dodas tieši uz Phnom Penh. Tad pāris sekunžu laikā mūsu somas tiek iekrautas autobusā, mums liek samaksāt un kāpt iekšā autobusā. Viss notiek tik zibenīgi, ka nepaspējam pat acis pamirkšķināt! Knapi atrodam vietu kur apsēsties, kad autiņš jau brauc tālāk. Ok - daleca! Gan jau gribēja pa dārgo biļetes pārdot, patiesībā cena noteikti krietni mazāka... Nav jau pirmā un pēdējā reize :D Samaksājām, šķiet 12$, cik patiesībā maksāja biļete baltajiem - joprojām nezinām (un negribam zināt:))! Zinām tikai to, ka vietējie par biļetēm maksā smieklīgi zemas cenas, mēs praktiski atmaksājam visu autobusu. Pusceļā iekāpa kāda sieviete, kura brauca līdz pašai  Phnom Penh un viņa samaksāja (ja mēs nepārskatījāmies) kādus 36 santīmus mūsu naudiņās pārrēķinot, kamēr mēs apmēram 6Ls katra.

Autobuss Siem Reap - Phnom Penh (Photo by LL-travel)

Brauciens solās būt apmēram 5-6h garš. Skati pa logu sāk šķist vienveidīgi... Kaut kur pusceļā redzam plūdus un to sekas - kur vien skaties, visapkārt tikai ūdens, gan pa labi, gan pa kreisi. Praktiski virs ūdens ir tikai ceļā, pa kuru brauc autobuss. Var redzēt, ka ceļs ir celts uz augšu, svaigi uzbērumi, kaut kur jau asfaltēts, citur nē. Pa šiem plūdiem cilvēki pārvietojas ar laivām. Dīvaini, kad redzi laivojam vietējo, kuram blakus koka lapotne, jo viss pārējais koks ir zem ūdens (atvainojos par bilžu kvalitāti - fotogrāfēts no braucoša autobusa caur autobusa stiklu!)...

Applūdušie lauki ceļā uz Phnom Penh (Photo by LL-travel)

Applūdušie lauki ceļā uz Phnom Penh (Photo by LL-travel)

Brauciens ilgs mūžību, kad šķiet, ka tūlīt, tūlīt būsim, izrādās tā ir cita pilsētiņa. Trakākais, ka nu neeeenormāli vajag uz WC :D Iepriekšējās pieturvietas neizmantojām (nekāpām ārā), jo neko tualetēm līdzīgu nemanījām + blakus krūmos čurājošie khmeri mūsu aizdomas par WC neesamību tikai pastiprina. Un citu pieturvietu nav... Braucam jau vairāk kā 7h un saprotu, ka tik nogurdinošs brauciens man nav bijis pilnīgi nekad... Ārā jau tumsa un beeeeidzot mēs esam klāt - Phnom Penh! Esam piestājuši kaut kur - autoosta tā noteikti nav, bet izskatās kā vienkārša ielas mala! Paņemam savas somas un pirmajam tuk-tukam rādam adresi, kurā mitinās Miks ar Zani.

Sanāk vai puse pilsētas apkārt, visi burās kartē, bet neviens neko nezina. Prasa, vai var zvanīt uz to numuru, kas uz lapiņas. Jā - zvani! Cik saprotu, tiek runāts ar Zani, viņa skaidro, kur jābrauc. Tuk-tuks klausās un šķobās, acīmredzami neko nesaprot... Mana pacietība ir galā, kuru paspilgtina mana izmisīgā WC vajadzība! Ejam meklēt kādu kafejnīcu, pirmajā ko redzam, tajā arī ejam. Pasūtam fruit shakes un es pilnā hodā dodos uz WC :D Nu es jūtos mazliet cilvēcīgāk :) Dzeram fruit shakes un es saprotu, ka man šobrīd negribās pilnīgi NEKO, galva skaidri nedomā - reāls besis uznācis! Saprotam, ka jāsaņemas - latvieši mūs gaida, nevaram pievilt! Linda palūdz kafejnīcā pie letes, vai var izmantot telefonu. Atļauja mums tiek dota un pēc aptuveni 3 sarunām saprotam, ka neko nesaprotam. Pašsajūta neuzlabojas, bet izdzeram fruit shakes un dodamies uz ielas cerībā, ka kāds tomēr sapratīs, kur mūs jāved. Mūsu centieni drīz atmaksājas - kāds tuk-tuks piekrīt mūs par 3$ aizvest uz adresi! Esam stingras savā nostājā - maksāsim tikai tad, kad aizvedīs līdz adresei, ārā nekāpsim, līdz nebūsim galā - divas latviešu fūrijas! :))

Tuk-tuks nekur nesteidzas, lēni braukā, uzpilda tuk-tuku ar degvielu (viņiem benzīntankos ir speciāls amats - degvielas uzpildējs :)), pāris reizes nākas braukt citādi, jo notiek kāzas un vairākas ielas slēgtas. Nonākam uz pareizās ielas, jāatrod tikai pareizais numurs - riņķojam šurpu turpu, bet numura nav. Tuk-tuks izkāpj parunāties ar vietējiem. Prasām arī mēs viņiem - vai te nedzīvo baltie :) Jā, jā - dzīvo gan. Norāda ar pirkstu uz pareizo dzīvokli. Mēs beidzot tiekam pamanītas un Miks nāk mūs ielaist iekšā. Tuk-tuks no mums tomēr izspiež 4$, jo adrese esot neprecīza… Tā kā viņam taisnība un strīdēties nepavisam negribās, tad dodam viņam tos 4$!

Miks ar Zani mūs sagaida ļoti laipni, ierāda mums istabiņu, iepazīstina ar bailīgajiem kaķiem :) (ja mana atmiņa neviļ, kaķis tiek izrunāts kā čmā!) Noliekam mantas un izlemjam doties vakariņās. Galvā mums putra, nevaram izlemt pat starp divām dotajām izvēles iespējām! Atstājam visu Mika un Zanes ziņā un dodamies vakariņās.

Diemžēl neatceros konkrēti, kas tā bija par vietu, kurā mēs vakariņojām, bet vieta bija ļoti skaista un ēdieni arī patiešām gardi. Neatceros arī, ko tieši ēdām, bet atceros varžu kājiņas (gardas!), banānu ziedu salātus, kaut kādu zivi, piparu mērcīti (debešķīga ar varžu kājiņām :)) Vakariņas sarunājoties un izbaudot gardos ēdienus paiet ātri, vēderi pilni un nolemjam doties mājās. Pa ceļam piestājam pie kādas kokosriekstu tirgotājas nopirkt kokosriekstus. Mājās (Mika un Zanes mājās :)) dzeram savus kokosriekstus (šis jau man pat garšoja - nebūs mans mīļākais dzēriens, bet nevar ne salīdzināt ar pirmajā dienā dzerto!), turpinām klačošanos. Interesanti taču uzzināt, kā latviešiem iet citās zemēs! Bet tā kā esam nogurušas līdz nāvei un Zanei rītdien darbs, tad nolemjam doties pie miera. Miks mums piedāvā nākamajā rītā doties ekskursijā uz zīda ražotni, kurai atteikt, protams, nevaram :)

Nomazgājamies un ejam čučēt - kādā Pnom Penh dzīvoklī, kurā ir veseli četri latvieši!

P.S. Kādu mēnesi pēc atgriešanās, kādā klaču vakarā ar Lindu, mēs abas atzināmies, ka tajā vakarā bija pirmā un vienīgā reize visa ceļojuma laikā, kad slepus no otras bijām raudājušas ilgās pēc mājām… Nezinu, kas bija pie vainas - nogurdinošā diena, dzirdamā latviešu valoda vai vēl kas, bet tāds pamatīgs lūziena punkts!

---------------------------------------------------------------------------------------------

Siem Reap - Phnom Penh autobusa biļete