Atgriežoties Taizemē

No rīta pamostos pirms modinātāja, jo dzirdams nenormāls troksnis. Sāku klausīties - šķiet, ka kāds ir mūsu vannas istabā!!! Vīrietis!!! Kāds vīrietis, kurš mazgājas mūsu dušā un skaļi krēpo un izdod visādas dīvainas skaņas!!! Teikšu kā ir - esmu diezgan pārbijusies un vienīgais kas nāk prātā ir iztēloties, ka es vēl guļu cerībā, ka vīrietis nomazgāsies un dosies prom! Varbūt mūsu vakardienas līķis augšāmcēlies???

Skatos, ka Linda arī ir augšā, bet tāpat kā es - nekustas no vietas. Linda pamana, ka es arī esmu augšā un saka - mūsu vannas istabā kāds ir! Ir, es arī dzirdēju! Vannas istabā ūdens tiek aizgriezts un pēc pāris minūtēm Linda saņem dūšu un iet skatīties, kas tur ir! Es teiktu, ka Linda izskatījās kā no CSI vai vismaz kā Semīrs no "Kobra", kas slepeni piezogas pie durvīm un ar plašu kājas vēzienu atsper durvis skaļi kliedzot - STĀT! OK, ok - es pārspīlēju... Patiesībā durvis tika atvērtas lēni jo lēni un tad tāda vilšanās Lindas balsī - neviena te nav! Aizskrienu paskatīties - patiešām neviena nav. Vannas istabā nemaz nav logu un pa ventilācijas lūku neviens cilvēks nevar izlīst... Tā nu BEIDZOT sapratām, ka tas ir bijis no blakus istabas un sākam smieties par savām dumjajām domām :D Vārtāmies smieklos un Linda saka, ka esot domājusi, ka vīrietis mūsu istabā ticis caur griestu paneļiem, tāpēc viņiem tās šķirbas :) Kad smieklu lēkmes ir garām, paķeram mūsu mugursomas un dodamies gaidīt autobusu lai dotos uz Koh Kong robežpunktu. Busiņš, protams, kavējas... Kad šķiet, ka mūžība pagājusi, busiņš tomēr ir klāt un dodamies uz autoostu. Autobusā tiekam iesēdinātas gandrīz aizmugurē un varam doties. Brauciens ilgst apmēram 6as stundas, bet skati aiz loga ļoti skaisti - kalnaini! Toties brauciens bailīgs pa šiem kalniem, daudz izskalotas bedres un uz ceļiem sakrituši akmeņi, kuri nobiruši no kalna. Garie pārbraucieni nogurdina, bet saprotam, ka priekšā vēl daudzi tādi!

Beidzot esam klāt. Pie robežpunkta strauji aug rinda, kamēr sagaidām savas somas, tā ir 2x garāka. Saņemu savu somu un tā ir cauri slapja... Ceru, ka vismaz ūdens pie vainas. Metu slapjo somu mugurā un ieņemam rindu, lai tiktu ārā no Kambodžas. Kamēr stāvam rindā, vairāki pārdevēji piedāvā cigarešu blokus :D Rinda uz priekšu virzās ātri, man kā vienmēr nepamatots satraukums, jo zinot khmeru izcilo angļu valodu, man bail, ka pajautās ko tādu, ko nesaprotu... Linda iet pirmā un jau pēc kādām minūtēm 2ām ir ārpus Kambodžas. Mana kārta... šķiet, ka mani "tur" visilgāk, pēta pasi, 100x pārbauda vīzas, bet beigu beigās tomēr atdod dokumentus un arī es esmu ārpus Kambodžas. Dodamies uz Taizemes robežpunktu, kur divi ļooooti smaidīgi formās tērpti tajieši lūdz parādīt mugursomas. Še - ņemiet manu slapjo, izmirkušo somu! Pārbauda ne īpaši rūpīgi, bet savanda diezgan pamatīgi. Ar vēl platākiem smaidiem tiekam palaistas uz robežas. Pirms tikšanas atpakaļ Taizemē, atkal jāaizpilda imigrācijas kartiņa. Kad to esam paveikušas, ceram, ka tiksim ielaistas Taizemē. Linda jau atkal pirmā un pēc pāris minūtēm jau ir pāri robežai! Mana kārta... stāvu ilgi un dikti... manā pasē tiek bakstīts ar pirkstu, dzirdu kaut ko līdzīgu "tādas valsts nav"... tiek spiesti zīmogi visās malās, parunāts ar kolēģi joprojām bakstot manā pasē (jau paspēju iztēloties, kā ar to pirkstu tiek izurbts caurums manā pasē!). Skatos, ka Linda arī sāk nervozēt... Beidzot saņemu savu pasi no nelaipnā robežkunga un atpakaļ neatskatoties dodos iekšā Taizemē!

Ir tā, ka mums īsti nav plāns, kur un cik tālu mēs šodien dodamies. Tā kā ir pēcpusdiena, nolemjam doties uz tuvējo pilsētu Trat, tur pārnakšņot un tad nākamajā dienā doties uz Koh Chang salu. Kamēr šo izdomājām, nokavējām busiņu un nu jāgaida nākamais. Tikmēr aizejam nopirkt ko dzeramu. Dzerot sagribas uz WC, atrodam kaut kādu mistisku norādi. Gar šauru eju starp mājām jāiet lejā un jā - te nu tās ir! Šīs WC bija... es pat nevēlos aprakstīt, bet mūsu WC vērtēšanas sistēmā var ielikt tikai knapu vieninieku! Tas visu izskaidro :D

Pēc kādas stundas sakāpjam mikriņā un dodamies ceļā ar kādu vecu un mīļu, šķiet, vācu pensionāru un vēl pāris cilvēkiem. Pēc kādas stundas nonākam kādā pilsētiņā, kurā mums liek pārsēsties citā mikriņā. Tajā redzam kādu franču jauniešu pāri, ar kuriem braucām no Sihanoukville. Šie arī mūs atpazīst un jautā vai arī braucam uz Trat. Pēc neilgas sarunas saprotam, ka viņi arī dodas uz Koh Chang, saka, ka uz pēdējo prāmi varam paspēt. Ok, nolemjam doties kopā, viņi izskatās pieredzējušāki par mums :D Beidzot nonākam Trat autoostā un mēģinām sarunāt, lai mūs aizved uz ostu. Saaicinām visus, kuriem vajag tikt uz ostu un dodamies ceļā. Tātad - esam mēs divas, franču pāris, kāds jauns vīrietis no nezinu kurienes (pieņemsim, ka brits, akcents likās līdzīgs) un jau zināmais vācu pensionārs (pie sevis nodomāju, cik ļoti vizuāli līdzīgs manam vectēvam!). Vesti tiekam pikapā, kuram izveidoti soliņi un jumts virs galvas. Izskatās apmēram šādi.

Pikaps (bilde no www.google.com plašumiem)

Pikaps (bilde no www.google.com plašumiem)

Pusceļā pikaps pietur pie kādas ceļojumu aģentūras un mīļais opis izkāpj ārā, mēs pārējie dodamies tālāk uz ostu. Brits saka, ka redzējis, kā opis tikai šorīt esot atvadījies no savas Sihanoukville daiļavas un tagad devās uz Pattaya (kura, kā zināms, ir Taizemes prostitūcijas galvaspilsēta). Esmu šokā par mīļo opīti!!! :D

Braucam tālāk un nonākam pie vietas, kur jāpērk biļetes. Nopērkam biļetes gan turp gan atpakaļ. Un pēc kāda brīža tiekam nogādāti ostā. Prāmis vēl jāuzgaida, bet mūs priecē, ka esam paspējušas uz šodienas prāmi. Pēc brīža prāmis ir klāt un varam kāpt virsū. Prāmis ir milzīgs, bet uzticību ļoti neievieš - tāds aprūsējis :D

Prāmis uz Koh Chang (Photo by LL-travel)

Apakšējā stāvā atrodas mašīnas, augšējā stāvā - cilvēki :) Uz prāmja ir vienkāršas sēdvieta un arī bāriņš, kurā var nopirkt dzērienus un uzkodas. Izbaudīt apkārtējo ainavu nesanāk, jo drīz jau paliek pavisam tumšs. Franči mums pajautā, uz kuru pludmali mums vajadzēs, varbūt varam vienu taxi ņemt? Labs jautājums, ņemot vērā, ka mums nav ne mazākās jausmas ar ko tās atšķiras. Ņemam palīgā Lonely Planet un izvēlamies "lēto" pludmali - Lonely Beach, kas esot backpacker`u iecienīta. Izklausās pēc mums :) Un jā - tā sanāk pa ceļam un nolemjam visi braukt ar vienu taxi. Ostā jau gaida taxi, kas ir tas saucamais pikaps. Sakāpjam visi iekšā + vēl kaut kāda puišu grupa, kuru somas tiek uzmestas uz jumta. Sēžu pašā malā, ārpusē - forši, man būs vislabākais skats :) Jap, kā tad - labi, ka izdzīvoju :D Sala ir ļoti kalnaina un ar daudziem asiem līkumiem - sēžot malā ir pamatīgi jāiekrampējas, lai neizslīdētu uz ceļa. Neskaitot sāpošās, stipri iekrampētās rokas, sala iepatīkas uzreiz, gaisā valda patīkami salda smarža! Braucot pa kalnaini līkumaino ceļu tas ir diezgan tumšs, tik ik pa brīdim izbraucam cauri kādam apdzīvotam miestiņam, kurā ir suvenīru bodes, ēstuves un hoteļi. Pirmie tiek izlaisti sveši puiši, pēc kādām 20minūtēm mēs - esam klāt Lonely Beach. Atvadāmies no franču pāra un brita. Sākam meklēt, kur palikt pa nakti. Informācijas centrā mums ierāda viesnīcu tieši pretī, taču nolemjam vispirms pašas pameklēt. Meklējot naktsmājas satiekam jau redzēto britu - šis izskatās apmaldījies :) Apskatam 2as vietas un otrajā arī nolemjam palikt - skaista maza mājiņa ar mazu balkoniņu uz kuru var tikt pa privātu taciņu cauri nelieliem džungļiem :) Taču, kad esam samaksājušas, atklājas kārtējie mīnusi - vannas istabā ir nevis pelēkas sienas, bet sapelējušas sienas - pamatīgi ož pēc pelējuma, savukārt guļamistabā ir tik intīms apgaismojums, ka jāskatās, kur kāju likt, gandrīz vai ar lukturīti jāiet :) visādi citādi ir ok, tomēr nolemjam rītdien meklēt citu viesnīcu!
Uhhh, dodamies gulēt, lai rītdien sāktu atklāt Taizemi :)