Uhh,
jāceļas un jādodas! Sapakojam savas paunas, kuras paliek arvien
lielākas un smagākas, sākam izskatīties pēc ēzelīšiem - nastu nesējiem.
Atvadāmies no burvīgās istabiņas, administratora un dodamies uz ielas
dabūt kādu tuk-tuku. Izdodas ātri un lūdzam mūs aizvest uz autoostu.
Kāds brīnums - tādu īstu autoostu neesot, bet vadītājs zina, no kurienes
atiet autobuss uz Phnom Penh.
Esot patālu, tāpēc kaulēties arī nesanāca tik labi kā gribējās :( Bet
braucam tiešām salīdzinoši ilgi... Izbaudām pēdējos skatus no tuk-tuka,
izmantoju izdevību un uzņemu pēdējās bildes no no Siem Reap.
Satiksme Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)
Satiksme Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)
Satiksme Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)
Kāzas Siem Reap ielas malā (Photo by LL-travel)
Ikdienas tirdziņš Siem Reap ielās (Photo by LL-travel)
Sākam
pagriezienu un pēkšņi vadītājs piestāj malā, sāk sakliegties ar citiem
tuk-tuku vadītājiem un saka mums, ka šis autobuss, kurš jau praktiski
sācis atiešanu no kādas mazas pieturiņas, dodas tieši uz Phnom Penh.
Tad pāris sekunžu laikā mūsu somas tiek iekrautas autobusā, mums liek
samaksāt un kāpt iekšā autobusā. Viss notiek tik zibenīgi, ka nepaspējam
pat acis pamirkšķināt! Knapi atrodam vietu kur apsēsties, kad autiņš
jau brauc tālāk. Ok - daleca! Gan jau gribēja pa dārgo biļetes pārdot,
patiesībā cena noteikti krietni mazāka... Nav jau pirmā un pēdējā reize
:D Samaksājām, šķiet 12$, cik patiesībā maksāja biļete baltajiem -
joprojām nezinām (un negribam zināt:))! Zinām tikai to, ka vietējie par
biļetēm maksā smieklīgi zemas cenas, mēs praktiski atmaksājam visu
autobusu. Pusceļā iekāpa kāda sieviete, kura brauca līdz pašai Phnom Penh un viņa samaksāja (ja mēs nepārskatījāmies) kādus 36 santīmus mūsu naudiņās pārrēķinot, kamēr mēs apmēram 6Ls katra.
Autobuss Siem Reap - Phnom Penh (Photo by LL-travel)
Brauciens
solās būt apmēram 5-6h garš. Skati pa logu sāk šķist vienveidīgi...
Kaut kur pusceļā redzam plūdus un to sekas - kur vien skaties, visapkārt
tikai ūdens, gan pa labi, gan pa kreisi. Praktiski virs ūdens ir tikai
ceļā, pa kuru brauc autobuss. Var redzēt, ka ceļs ir celts uz augšu,
svaigi uzbērumi, kaut kur jau asfaltēts, citur nē. Pa šiem plūdiem
cilvēki pārvietojas ar laivām. Dīvaini, kad redzi laivojam vietējo,
kuram blakus koka lapotne, jo viss pārējais koks ir zem ūdens
(atvainojos par bilžu kvalitāti - fotogrāfēts no braucoša autobusa caur
autobusa stiklu!)...
Applūdušie lauki ceļā uz Phnom Penh (Photo by LL-travel)
Applūdušie lauki ceļā uz Phnom Penh (Photo by LL-travel)
Brauciens ilgs mūžību, kad šķiet, ka tūlīt, tūlīt būsim, izrādās tā ir
cita pilsētiņa. Trakākais, ka nu neeeenormāli vajag uz WC :D
Iepriekšējās pieturvietas neizmantojām (nekāpām ārā), jo neko tualetēm
līdzīgu nemanījām + blakus krūmos čurājošie khmeri mūsu aizdomas par WC
neesamību tikai pastiprina. Un citu pieturvietu nav... Braucam jau
vairāk kā 7h un saprotu, ka tik nogurdinošs brauciens man nav bijis
pilnīgi nekad... Ārā jau tumsa un beeeeidzot mēs esam klāt - Phnom Penh!
Esam piestājuši kaut kur - autoosta tā noteikti nav, bet izskatās kā
vienkārša ielas mala! Paņemam savas somas un pirmajam tuk-tukam rādam
adresi, kurā mitinās Miks ar Zani.
Sanāk
vai puse pilsētas apkārt, visi burās kartē, bet neviens neko nezina.
Prasa, vai var zvanīt uz to numuru, kas uz lapiņas. Jā - zvani! Cik
saprotu, tiek runāts ar Zani, viņa skaidro, kur jābrauc. Tuk-tuks
klausās un šķobās, acīmredzami neko nesaprot... Mana pacietība ir galā,
kuru paspilgtina mana izmisīgā WC vajadzība! Ejam meklēt kādu kafejnīcu,
pirmajā ko redzam, tajā arī ejam. Pasūtam fruit shakes un es pilnā hodā dodos uz WC :D Nu es jūtos mazliet cilvēcīgāk :) Dzeram fruit shakes
un es saprotu, ka man šobrīd negribās pilnīgi NEKO, galva skaidri
nedomā - reāls besis uznācis! Saprotam, ka jāsaņemas - latvieši mūs
gaida, nevaram pievilt! Linda palūdz kafejnīcā pie letes, vai var
izmantot telefonu. Atļauja mums tiek dota un pēc aptuveni 3 sarunām
saprotam, ka neko nesaprotam. Pašsajūta neuzlabojas, bet izdzeram fruit shakes
un dodamies uz ielas cerībā, ka kāds tomēr sapratīs, kur mūs jāved.
Mūsu centieni drīz atmaksājas - kāds tuk-tuks piekrīt mūs par 3$ aizvest
uz adresi! Esam stingras savā nostājā - maksāsim tikai tad, kad
aizvedīs līdz adresei, ārā nekāpsim, līdz nebūsim galā - divas latviešu
fūrijas! :))
Tuk-tuks
nekur nesteidzas, lēni braukā, uzpilda tuk-tuku ar degvielu (viņiem
benzīntankos ir speciāls amats - degvielas uzpildējs :)), pāris reizes
nākas braukt citādi, jo notiek kāzas un vairākas ielas slēgtas. Nonākam
uz pareizās ielas, jāatrod tikai pareizais numurs - riņķojam šurpu
turpu, bet numura nav. Tuk-tuks izkāpj parunāties ar vietējiem. Prasām
arī mēs viņiem - vai te nedzīvo baltie :) Jā, jā - dzīvo gan. Norāda ar
pirkstu uz pareizo dzīvokli. Mēs beidzot tiekam pamanītas un Miks nāk
mūs ielaist iekšā. Tuk-tuks no mums tomēr izspiež 4$, jo adrese esot
neprecīza… Tā kā viņam taisnība un strīdēties nepavisam negribās, tad
dodam viņam tos 4$!
Miks
ar Zani mūs sagaida ļoti laipni, ierāda mums istabiņu, iepazīstina ar
bailīgajiem kaķiem :) (ja mana atmiņa neviļ, kaķis tiek izrunāts kā čmā!)
Noliekam mantas un izlemjam doties vakariņās. Galvā mums putra, nevaram
izlemt pat starp divām dotajām izvēles iespējām! Atstājam visu Mika un
Zanes ziņā un dodamies vakariņās.
Diemžēl
neatceros konkrēti, kas tā bija par vietu, kurā mēs vakariņojām, bet
vieta bija ļoti skaista un ēdieni arī patiešām gardi. Neatceros arī, ko
tieši ēdām, bet atceros varžu kājiņas (gardas!), banānu ziedu salātus,
kaut kādu zivi, piparu mērcīti (debešķīga ar varžu kājiņām :)) Vakariņas
sarunājoties un izbaudot gardos ēdienus paiet ātri, vēderi pilni un
nolemjam doties mājās. Pa ceļam piestājam pie kādas kokosriekstu
tirgotājas nopirkt kokosriekstus. Mājās (Mika un Zanes mājās :)) dzeram
savus kokosriekstus (šis jau man pat garšoja - nebūs mans mīļākais
dzēriens, bet nevar ne salīdzināt ar pirmajā dienā dzerto!), turpinām
klačošanos. Interesanti taču uzzināt, kā latviešiem iet citās zemēs! Bet
tā kā esam nogurušas līdz nāvei un Zanei rītdien darbs, tad nolemjam
doties pie miera. Miks mums piedāvā nākamajā rītā doties ekskursijā uz
zīda ražotni, kurai atteikt, protams, nevaram :)
Nomazgājamies un ejam čučēt - kādā Pnom Penh dzīvoklī, kurā ir veseli četri latvieši!
P.S.
Kādu mēnesi pēc atgriešanās, kādā klaču vakarā ar Lindu, mēs abas
atzināmies, ka tajā vakarā bija pirmā un vienīgā reize visa ceļojuma
laikā, kad slepus no otras bijām raudājušas ilgās pēc mājām… Nezinu, kas
bija pie vainas - nogurdinošā diena, dzirdamā latviešu valoda vai vēl
kas, bet tāds pamatīgs lūziena punkts!
Pulkstenis ir pirms 4iem no rīta un mums ir jāceļas… Palēlinātā gaitā sataisāmies un pēc 30minūtēm esam gatavas doties apskatīt pasaules lielāko svētvietu - Ankoras tempļus! Noejot lejā atklājam, ka administrators saldi čuč. Čuč viņš uz zemes un pār viņu ir pārlikta tāda kā neliela telts no tīkliņa - laikam pret moskītiem :) Sākumā nolemjam nemodināt, bet tad secinām, ka vārtiņi ir ciet. Tiesa - pie vārtiņiem mūs neviens nemaz negaida. Ceram, ka kārtējā khmeru kavēšana mūsu vēlmi redzēt saules lēktu pār Ankoras templi neizjauks. Pēc kādām 5ām minūtēm tomēr mūsu vadītājs ir klāt un uzmodina arī administratoru. Administrators samulsis atvainojas, ka esot gulējis, atslēdz vārtiņus un varam doties. Ārā melna nakts… Izbraucam uz lielā ceļa un saprotam, ka šorīt daudzi vēlas saullēktu redzēt, jo diezgan daudzi tuk-tuki ar tūristiem. Starp dažiem pat notiek sacīkstes, kurš kuru apdzīs :) Mūsējais vadītājs nesteidzās. Nonākam pie kasēm, kur jāpērk biļetes. Kases vēl ciet, jo vēl nemaz nav 5:00. Kases ir vairākas, mēs esam pirmās pie vienas no kasēm. Kamēr gaidām, sabrauc daudz tūristi. Kases atveras un es esmu gatava atklāt šodienas kasi :D Ankoras tempļa apskate vienai dienai maksā 20$, kas priekš Kambodžas, protams, ir dārgi. Vēl var nopirkt 3dienu biļeti par 40$ un 7dienu biļeti par 60$. Mēs jau mājās nolēmām, ka mums ar vienu dienu pietiks, jo apskatīsim tikai galvenos tempļus. Biļetei nepieciešam nofotogrāfēties un bilde ir uz pašas biļetes - te mana biļete, bet savu “ir 5:00 no rīta” seju tomēr paslēpšu, ļoti neveiksmīgs foto :)
Ankoras tempļu biļete - priekšpuse (Photo by LL-travel)
Ankoras tempļu biļete - aizmugure (Photo by LL-travel)
Abas esam tikušas pie biļetēm un nu mēģinām atrast savu šoferi. Viņš mūs atrod pirmais, kāpjam iekšā un braucam uz pašiem tempļiem. Pēc neilga brauciena šoferis saka, ka tālāk braukt nevar, mums jāiet tajā virzienā, pēc tempļa apskates sagaidīšot mūs tepat. Dodamies uz tempļu kompleksa galveno templi - Angkor Wat Temple.
Ankoras tempļu karte (bilde no www.google.com plašumiem)
Ārā piķa melna tumsa, daudzi cilvēki sagatavojuši lukturīšus, mēs par tādiem nepadomājām. Pateicoties mana viedtālruņa flashlight kaklu nenolauzām :) Sajūtas ļoti īpatnējas - cilvēku daudz, bet apkārt klusums (izņemot cikādes, kuras ir patiešām skaļas!), turklāt jau ejam pa kaut kādiem tempļiem, vārtiem… cik nu pa tumsu var noprast :D Te pēkšņi pie mums pienāk vietējais un uzreiz ar sevi iepazīstina - viņš esot Harry Potter :D Palīdzēšot atrast labāko skata punktu. Harry Potter patiešām aizved mūs ideālā vietā, pie paša dīķa, tieši pretī tempļiem. Harry Potter atvadās un saka, lai noteikti aizejam uz viņa ēstuvi - saucās Harry Potter Nr. 5! Jau ejot prom Harry Potter vairākas reizes atkārto Harry Potter Nr. 5, Harry Potter Nr. 5, Harry Potter Nr. 5… Bet vai nav izcila doma??? Pieteikt sevi plaši zināmā vārdā, lai cilvēki viņu atcerētos? Ja viņš teiktu, ka viņu sauc Chantou, Rithisak vai Sakngea, mēs taču pēc 3 sekundēm to vārdu aizmirstu!!! Tā nu mēs sākam gaidīt saules pacelšanos, cilvēki sarodas tiešām daudz… Uz dīķa ir simtiem ūdensrožu… Un tad TAS sākās… Patiesībā vārdiem te tiešām nav vietas, sajūtas neaprakstāmi maģiskas, nemāku izstāstīt… Vienkārši baudījām pasakainos skatus, kas mainījās ik pēc pāris minūtēm - krāsas, smaržas, skaņas...
Saullēkts Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Saullēkts Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Saullēkts Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Saullēkts Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Pētījām apburošo skatu kādu stundu, līdz saule jau bija diezgan augstu. Tūristi no Āzijas fočē kadrus ik pēc vienas sekundes! Tad nu devāmies apskatīt pašu templi, pastaigāt pa to. Te pat īsti nav ko teikt, jāskatās bildes :)
Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Lindas ēna Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Ūdensrozes pie Angkor Wat Temple (Photo by LL-travel)
Pēc kāda laiciņa mums apnika šis templis un nolēmām, ka jādodas tālāk. Mums pretī skrien kāds khmers - prasa vai mēs viņu atceramies? Saraucam pieres... Saka, ka esot Harry Potter Nr. 5! Noooopietni??? Viņš tiešām mūs atcerējās, neskatoties uz to, ka tikāmies nakts melnumā??? :D Izejam no Angkor Wat Temple un meklējam savu tuk-tukistu, bet viņš atkal atrod mūs :) Piedāvā ūdeni (viņam līdzi astoņpaka ar puslitra pudelītēm), bet mums pašām savs līdzi un domājam, ka viņam tas ūdens noteikti ar uzcenojumu! Dodamies pie nākamā tempļa.
Ceļā uz Bayon temple (Photo by LL-travel)
Nonākam pie nākamā tempļa, kurš saucās Bayon temple. Šoferis norāda, kur jāiet tālāk, lai redzētu pārējos tempļus, viņš pašā galā mūs gaidīšot.
Bayon temple (Photo by LL-travel)
Apsara dejotājas Bayon temple (Photo by LL-travel)
Bayon temple (Photo by LL-travel)
Bayon temple (Photo by LL-travel)
Izstaigājam, safočējam Bayon temple un dodamies no tā ārā. Pie izejas satiekam apsargu, kurš prasa, no kurienes esam. Protams, Latviju nezina un pat nezina, kā to raksta. Palūdz, lai viņa burtnīcā uzrakstam kā raksta mūsu valsti, facebook sameklēšot. Sakām, ka Latvijā ir skaistākās meitenes pasaulē, apsargam tas patīk. Atklāti saka, ka gribot sev sievu no Latvijas. Mājienu sapratām, tāpēc sakām, ka esam precētas, bet lai pameklē facebook, varbūt izdosies atrast sev sievu :)
Dodamies uz nākamo - Baphuon temple.
Baphuon temple (Photo by LL-travel)
Izlemjam uzkāpt augšā. Kāpiens ir… nervus kutinošs, jo kāpnes ir pusdrupušas, ļooooti stāvas, turpat vai vertikālas, bet esam pārliecinātas, ka no augšas būs burvīgs skats, tāpēc sakopojam drosmi un kāpjam lēnām augšā. Vietējie kā pērtiķēni uzkāpj fiksi!
Mūsu pūles ir attaisnojušās - no augšas ir pasakaini skaists skats!
Skats no Baphuon temple virsotnes (Photo by LL-travel)
Tikpat lēni kā uzkāpām, tikpat lēni kāpjam lejā iekrampējušās trepju margās, kuras par laimi vismaz šajā templī ir (kā zināms, khmeriem drošība pavisam noteikti nav pirmajā vietā un pavisam noteikti pat pirmajā desmitniekā nē...)
Tālāk ar pavisam maz spēkiem dodamies uz Terrace of the Elephants, kur apskatām arī apkārt esošos mazos templīšus.
Terrace of the Elephants (Photo by LL-travel)
Pie Terrace of the Elephants (Photo by LL-travel)
Nogurumus un tukšais vēders dara savu - ar tuk-tuka ieteikumu dodamies paēst. Šeit cenas, protams augstākas, bet vēders nepielūdzams, turklāt ir tik patīkami pēc kāpelēšanas pasēdēt ēnā, dzert izcilu, ledusaukstu fruit-shake :) Skatāmies kā tik atvest ledus uz aukstumkastēm. Parastā ķerrā iemesti lieli ledus kluči, kurus stiepj un velk uz aukstumkastēm. Ah tad tāpēc tie fruit shakes tik gardi - "sterilā" ledus dēļ :D Pēc vēdera priekiem dodamies tālāk - uz Thommanon Temple un blakus esošo Chau Say Tevoda Temple. Saprotam, ka visi sāk šķist vienādi, un nekādas dižās atšķirības vairs nespējam pamanīt - zibens ātrumā izstaigājam abus un dodamies atpakaļ uz tuk-tuku. Mūsu šoferis, pieradis, ka mēs ilgi staigājam pa tempļiem, ielīdis tuk-tukā un… guļ :D Paliek žēl modināt, bet kāds cits tuk-tuks viņam ko uzbļauj kmeriski un šoferis kautrīgi atvainojas. Mēs, protams, sakām, ka sīkums, agri taču bija jāceļas. Piebraucam pie kārtējā tempļa, kura nosaukumu nevaru atrast, bet tā kā to restaurēja vai vienkārši mēģināja saturēt kopā, tad arī tur īpaši ilgi neuzkavējāmies, jo dažiem no strādniekiem mēs likāmies daudz interesantākas, nekā strādāšana :D
Un tad beidzot devāmies uz Ta Prohm Temple, kas ir viens no visvairāk zināmajiem tempļiem Ankoras tempļu kompleksā - laikam jau Andželīnas Džolijas dēļ, jo tur tika uzņemti filmas “Lara Croft: Tomb Raider” filmas kadri.
Kadrs no “Lara Croft: Tomb Raider” (bilde no www.google.com plašumiem)
Ļoti skaisti tempļi, kuros ieauguši koki, izskatās diezgan sirreāli :) Diemžēl sajūsmā aizmirsām, ka jāuzņem arī bildes, tāpēc nekā daudz nav :)
Pēc Ta Prohm Temple, bijām vēl pāris tempļos, kurus arī vairs īpaši neatceros, izņemot pēdējo, kurā bijām (Banteay Kdei Temple), jo tajā mūs izmisīgi lūdza ko nopirkt - tik izmisīgi, ka pēc kādām 20 minūtēm tomēr piekāpāmies - mīkstas mums tās sirdis :D Bet turējāmies ilgi, vairākas reizes atsakot! Nopirkām gan patiesi skaistas šalles ar Ankoras tempļa attēliem, pirms tam pamatīgi kaulējoties. Kāda bikšu pārdevēja man skrēja kādu laiku pakaļ, jo es teicu, ka man tās bikses nederēs - krietni par īsu. Skrēja pakaļ ar visām biksēm, rādot cik garas un platas tās bikses var izstiept :)) Vēl pie gandrīz visiem tempļiem ir mākslinieki, kuri izstādījuši savus mākslas darbus tirgošanai un turpat zīmē un glezno nākamos mākslas darbus - skaisti! Tuk-tuka vadītājs vēlreiz piedāvā ūdeni, mēs atsakāmies, lai gan dzert gribās. Tad atver priekšējo krēslu un zem tā ir aukstumkaste. Viņ piedāvā refresh salvetes. Linda prasa, cik tās maksās, bet tuk-tukists saka, ka tas viss, ieskaitot ūdeni, mums ir iekļauts cenā :D Paņemam ledus aukstās salvetes un pa pudelītei ūdens...
Gribējām ar tuk-tuku sarunāt, ka tagad beidzam tempļu apskati un dodamies uz tirgu, tad atpakaļ uz viesnīcu un vakarā atpakaļ uz tempļiem, lai redzētu saulrietu. Prasām, vai par to papildus jāmaksā. Protams, ka jāmaksā... Tad nu galīgi neapmierinātas sakām, lai ved atpakaļ uz viesnīcu un viņš var būt brīvs! Šoferis apmulsis, ka ir agra pēcpusdiena un jau esot brīvs... Viesnīcā atpūtāmies! Baudījām skaisto skatu pa balkonu, kad pēkšņi viesnīcas administrators sauc mūs lejā. Lejā sagaida administrators un mūsu šoferis. Administrators atvainojas, ka tuk-tuka vadītājs esot prasījis papildus samaksu par vešanu uz saulrietu, tāpēc mūs noteikti aizvedīs uz saulrietu un, ja gribēsim, tad uz Apsara dejotāju priekšnesumu ar tradicionālajiem khmeru ēdieniem. Mēs, protams, piekrītam!
Vakarā dodamies skatīties saulrietu. Izbraucam laicīgi un sekojot cilvēku plūsmai, kāpjam kalnā. Dabas skati joprojām galvu reibinoši. Tad nonākam Phnom Bakheng temple un sākam kāpt augšā. Šeit, lai gan kāpnes joprojām stāvas, ir skaisti izveidotas margas pie kurām pieturēties. Viens no pēdējiem pakāpieniem ir tik augsts, ka nākas turpat vai rāpus nokļūt virsotnē. Esam augšā! TAS SKATS!!! Šķiet, ka šī ir mana mīļākā no visām ceļojuma bildēm. No tempļa virsotnes var redzēt Ankoras templi! PASAKAINI!
Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Kādu laiku apjūsmojam dabas skatus 360grādos. Arī mūkiem tie šķiet skaisti un tie arī fotogrāfējās gan paši, gan fotogrāfē skatus.
Mūki Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Mūki Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Bildes atkal iegūtas ar viltu- tjip, fotogrāfēju dabas skatus :D
Palēnām uz tempļa sarodas arvien vairāk un vairāk gan tūristu, gan vietējo. Gandrīz visiem ķīniešiem ir vairāku dienu ieejas kartes! Man vienu brīdi pat palika neomulīgi, galvā jau ainiņas, ka templis neiztur un sabrūk... Taču saulriets man liek aizmirst dumjās iedomas!
Saulriets Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Saulriets Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Saulriets Phnom Bakheng temple virsotnē (Photo by LL-travel)
Saulrieta laikā sāk grūstīties, stiept rokas, izgrūst sev ceļu, lai tikai dabūtu labākos kadrus! Traki cilvēki :) Saulriets beidzies un dodamies lejā. Cilvēku daudzuma dēļ rodas nelieli sastrēgumi. Nokāpjot no tempļa un kalna lejā, jau pilnīgi tumšs, apkārt daudz jo daudz cilvēku, tuk-tuku, riktīga burzma. Sākam domāt, kā lai šajā juceklī vispār atrodam savu šoferi! Kā jau visu šo dienu - viņš atrod mūs! Nekādi nespējam saprast, kā viņam tas tik ātri izdodas!
Braucam uz Apsaras dejotāju priekšnesumu. Atpakaļceļā atkal notiek tuk-tuku sacensības, brauc bariem vien, viens otru apdzenot :D Dažas draugu kompānijas, kuras brauc dažādos tuk-tukos vēl papildus uzkurina vadītāju apdzīt draugu tuk-tukus. Maziņš haosiņš :)
Nonākam pie Koulen 2 Restaurant, uzzinām, ka šovs un bufete (zviedru galds :)) maksā 12$ no personas. Galdiņš gan mums bija galīgi neforšā vietā, bet redzēt visu varēja. Atsauksmēs tripadvisor var lasīt, ka ēdiens esot nabadzīgs un negaršīgs, bet mūsu pieticīgajām garšas kārpiņām gan tā nelikās. Tas cik garšīgs vai negaršīgs ir gaumes jautājums, bet izvēle bija ļoooti plaša, badā palikt gandrīz neiespējami. Tā kā gandrīz visi ēdieni mums bija sveši, tad salikām uz lielākā šķīvja no visa pa 1-2 gabaliņiem un kalnu ar augļiem, jo dzērieni nebija cenā - kaut kā slāpes jāremdē :) Jā - vismaz 1/3 daļa ēdienu bija nebaudāma (Lindai pat pēc svaigā spring roll pagaršošanas nācās strauji meklēt labierīcības, es tā arī nesadūšojos :)) Ceptie spring roll gan kā vienmēr - ļoti gardi, ar dažādiem pildījumiem. Saldie ēdieni galīgi garām, šķiet, man negaršoja neviens, labāk tad augļi :) Diez vai suši ir viņu tradicionālais ēdiens, bet arī bija garšīgi, zupas arī izskatījās gardas, es tik vienu mazliet notestēju (Chicken Curry Soup), jo vēderā ir tik daudz vietas, cik ir...
Tradicionālie priekšnesumi bija ļoti skaisti - koši tērpi, skaista mūzika un patīkama noskaņa. Tiesa, pēc kāda trešā priekšnesuma, kad jau pieradām, sāka palikt garlaicīgi - dejas viņiem lēnas, līganas... Bet bijām ļoti apmierinātas ar priekšnesumiem un ēdienu!
Apsara Dance priekšnesums (Photo by LL-travel)
Apsara Dance priekšnesums (Photo by LL-travel)
Apsara Dance priekšnesums (Photo by LL-travel)
Apsara Dance priekšnesums (Photo by LL-travel)
Apsara Dance priekšnesums (Photo by LL-travel)
Diena bijusi ļoti gara un nogurdinoša - dodamies uz viesnīcu. Sakam milzu paldies savam šīs dienas šoferim un dodamies uz istabiņu. Istabiņā mūs gaida svaigi mazgātas mūsu drēbes (izmantojām viesnīcas piedāvājumu izmazgāt drēbes, cena gan bija augsta, bet nekur tuvumā neko citu neatradām...) Izejam uz balkona sazināties pa WiFi ar mājiniekiem. Rītdien dodamies uz Kambodžas galvaspilsētu Phnom Penh. Saprotam, ka beigušās mūsu iepriekš pasūtītās viesnīcas, rītdienai naktsmāju nav! Pēc nelielas viesnīcu meklēšanas izdomāju sazināties ar latviešiem, kuri jau labu laiku dzīvo Kambodžā - Miku un Zani. Prasām, vai nezina kādu labu un lētu viesnīciņu Phnom Penh, uz ko Mikus atbild, ka varam palikt pie viņiem - esot pat atsevišķa istabiņa tādiem viesiem, kā mēs. Neērti jau ir, bet piekrītam! Nu ko - Phnom Penh, gaidi mūs!
Nākamajā rītā agri esam augšā (again!) un sakravājušas mantas - jāpamet mūsu karaliskais numuriņš :( Lejā mūs sagaida administrators, saka pateicības vārdus, ka esam izvēlējušies viņu viesnīcu un katrai uzdāvina khmeru šallīti. Lai gan viņiem pašiem, šķiet, šalles vērtība nešķiet augsta (piemēram, cirkā ar tām šallēm slaucīja sviedrus, meta zemē), mums tā ir patiesa bagātība! Atvadoties administrators saka, lai iesakām viņa viesnīcu mūsu draugiem - tad nu, DRAUGI, braucot uz Battambang izvēlaties Star Hotel! :)
Izejam no viesnīcas un redzam, ka mūsu kafejnīca ir ciet! Administrators piedāvā palīdzēt un uzzvana kafejnīcas īpašniecei. Pēc 5minūtēm smaidīgā sieviete, acīmredzami samiegojusies, tomēr atver kafejnīcu. Viss vēl nav sakārtots, starp galdiņiem stāv divi skūteri. Fiksi notrauš putekļus pie kāda galdiņa, un aicina mūs apsēsties. Kamēr gaidām savas pankūkas, pildītas ar svaigiem augļiem, apkārt notiek rosība - mājinieki izved skūterus uz ielas, saliek uz ielas galdiņus, noslauka putekļus… Saņemam savas brokastis, kuras ar gardu muti arī notiesājam. Sakām lielu, lielu paldies smaidīgajai kafejnīcas īpašniecei un ar skumjām atvadāmies - tik ļoti mājīga sajūta viņas necilajā kafejnīcā, jo mūs tik laipni vienmēr apkalpoja! Ejam uz autoostu un gaidām savu autobusu uz Siem Reap. Biļetes nopirkām iepriekšējā vakarā, viesnīcā. Protams, ka nekādu pārsteigumu - autobuss kavējās… Autoosta sastāv no soliņa un... viss :D Tikai soliņa! Kamēr gaidām autobusu, vērojam apkārtni. Lēnām sāk vērties vaļā visur esošie veikaliņi, visur skan slotu švīkoņas… Daudzi cilvēki joprojām pidžamās! Kā vēlāk noskaidrojās, ne vienmēr tas nozīmē, ka cilvēki aizmirsuši pēc miega pārģērbties, jo pidžama Kambodžā ir pavisam normāls ikdienas apģērbs :) Jaunieši skolas tērpos uzsēdušies uz skūtera dodas uz skolu. Mazākos skolēnus arī ved uz skolu skūtera aizmugurē, uz dažiem skūteriem pat 3 bērni virsū! Īpatnēji izskatās, ka solīda sieviete biroja kostīmā ar skūteri dodas uz darbu :D Pretī autoostai ir autoskola - tā vismaz mums šķiet, jo uz sienas ir milzīga izkārtne ar ceļa zīmēm. Autoostā uz blakus soliņa kāds pāris tiesā brokastis - rīsi ar kaut ko :) Ēd, protams, ar rokām. Ēdienus te pārsvarā pārdod maisiņos - rīsi maisiņos, gaļa maisiņos, pat zupu un sulas pārdod maisiņos :) Un ēd viņi no tiem maisiņiem visur!
Pēc apmēram pusstundas autobuss tomēr pienāk un varam doties uz Siem Reap. Lai arī ceļš nav ļoti tāls, tomēr braucām turpat 6-7h, jo ceļi daudz kur bija ļoti slikti. Acīmredzot, to pašu plūdu dēļ, jo pa logu varēja redzēt daudzas applūdušas teritorijas, cilvēki praktiski dzīvo būdiņās virs ūdens. No būdiņas līdz sauszemei tiek pa tiltiņu, jeb vienkārši dēli. Skati pa logu diezgan vienveidīgi - lauki, tad mazas pilsētiņas un viss. Redzējām arī pirmos ūdens bifeļus, kuri plunčājās ceļa malā :) Tuvāk pilsētai parādās daudzas dārgas viesnīcas, daudzas vēl tiek celtas. Garais ceļš ir nogurdinošs… Ievērojam, ka khmeri ir ļoti draudzīgi - ja ceļa sākumā autobusā iekāpj pilnīgi nepazīstami cilvēki, tad ceļojuma beigās visi izkāpj ārā kā labākie draugi. Autobusā visi dalās ar ēdienu, pat ja pirms 10 minūtēm viens otru nepazina. Tāpat pieskata bērnus, pavisam sveši ļaudis paņem svešo bērnu klēpī, iedod viņam padzerties u.t.t. Lindai kāds mazais khmeru puisēns sita kanti - atnesa savu mazo soliņu un nolika blakus Lindas sēdvietai. Sāka turpat spēlēties, kamēr Lindai bija bail pakustēties, lai nepieskartos bērnam un neaizvainotu ģimeni :) Un jā - viņi ir ļoti skaļi! Vēl mūs mulsināja vīriešu rotas - vairākiem vīriešiem redzējām zelta gredzenus ar kristāliņiem :) Nu tādus ļoti sievišķīgus - nezinu nevienu LV vīrieti, kas tādus piekristu nēsāt :D Un vēl, un vēl... vairāki cilvēki telefonu tur ar ekrānu uz ārpusi :D nevis ekrānu piespiežot pie auss, kas ir normāli pie mums :) Un vairākiem vīriešiem pamanījām telefonus ar bērnišķīgiem ķinķēziņiem - vienam bija pat Hello Kitty virsū :) Daudz tādu lietu, kas šķiet mums dīvainas, bet tajā pašā laikā aizraujošas!!! Beidzot nonākam Siem Reap. Pilsētas burzma :) Atmiņā iespiedies skolēnu “autobuss” - mazā, tādā kā kravas piekabē saspiedušies pārdesmit bērni - sēž saspiedušies, viens otram klēpī, puse stāv kājās. Šķiet, ka tur nav brīvs neviens kvadrātcentimetrs :) Īsti nezinām, kur mums jākāpj ārā, neviens arī nevar atbildēt uz šo jautājumu, jo angliski nesaprot. Kad jau kādu laiku braucam pāris metrus 10 minūtēs, jo ir ļoti lieli sastrēgumi, izlemjam, ka kāpsim ārā. Izkāpjam svelmainajā saulē! Nezinām, kur esam :D Sākam iet kaut kādā virzienā un meklēt kādu tuk-tuku. Kā par brīnumu - nevienu neredzam… Pēc kāda laiciņa tuk-tuki parādās, bet saprotam, ka ar angļu valodu te pavisam čābīgi, neviens neko nesaprot! Te pie mums pienāk kāda jauna meitene un jautā, vai var mums palīdzēt. Rādām rezervētās viesnīcas agoda.comizdruku ar adresi. Viņa tādu vietu nezinot, arī blakus esošais tuk-tuk vadītājs, kurš uzradās nez no kurienes, nezina. Viņa piedāvā uzzvanīt viesnīcai un pajautāt kā to atrast. Pēc neilgas sarunas khmeru valodā, sieviete tikpat khmeriski :) paskaidro tuk-tuk vadītājam, kā tik uz viesnīcu. Šķiet, ka viņš saprot! Dāma mums uz atvadām iedod sava skaistumkopšanas salona skrejlapu, ja nu mums vajagot nogriezt matus vai uzlakot nagus :) Mazliet pakaulējamies ar tuk-tukistu par cenu un dodamies uz viesnīcu. Kā izrādās, nemaz tik droši vadītājs nezinu, kur atdodas viesnīca - sāk acīmredzami maldīties! Pēc kādām 10minūtēm mums sāk palikt apnicīgi riņķot, bet nekas cits mums neatliek. Beidzot vadītājs izdomā pajautāt saviem kolēģiem ceļmalā, kur atrodas viesnīca. Viņi zina - tepat aiz stūra :D Viesnīca atrasta - izskatās pēc mazas villas :) Mūs laipni sagaida pati viesnīcas īpašniece, acīmredzami turīga khmeriete. Mūs uzņem ar atvēsinošiem dvielīšiem un gardu tradicionālo tēju. Kad esam aizpildījušas reģistrācijas anketu, dodamies uz savu numuriņu. Mūs pavada jauns vīrietis, ar kuru ceļā uz numuriņu uzsākam sarunu. Pajautā no kurienes esam, ko darām, kurās valstīs esam bijušas. Nosaucam visas valstis, kurās esam bijušas (pāris sanāk :)) Pajautā, lai uzminot, cik valstīs viņš bijis? Vienā - Kambodžā… :( Stāstam, ka pie mums šobrīd ir ziema un ziemā pie mums ir sniegs. Viņš zinot, kas ir sniegs, esot redzējis bildēs un filmās, bet pats ziemu neesot, protams, izbaudījis. Un viņš sajūsminās par mūsu balto ādu - pačamda vēl, vai tā ir īsta :) Esam savā numuriņā - tas nav tik karalisks, cik Battambang, bet vienalga ļoti skaists, turklāt pa logu paveras burvīgs skats uz māju jumtiņiem un palmām!
Check Inn Siem Reap hotelis, skats pa logu no mūsu numuriņa (Photo by LL-travel)
Nometam somas un izlemjam uzreiz mazliet iepazīt pilsētu dodoties pastaigā. Ejam kaut kur kaut kādā virzienā. Taciņas vai gājēju ietves te nav, ejam vai nu pa ceļu vai pa zāli :) Tepat zālē tiek pārdotas dažādas iešļūcenes un sandales. Ejam, ejam, ejam… Mēģinām pie reizes atrast kādu veļas mazgātavu! Piekūstam :D Centru neatrodam, bet šķiet, ka ejam mūžību. Mēģinām noķert kādu tuk-tuku. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem tomēr vienā tiekam iekšā. Angliski gan vadītājs īpaši nesaprot, bet vārdu “market” tomēr atpazīst :) Vadītājs mūs atvedis uz Siem Reap Old Market.
Pie Siem Reap Old Market (Photo by LL-travel)
Pie Siem Reap Old Market (Photo by LL-travel)
Šeit, kā jau visos tirgos var nopirkt visu ko! Izlemjam, ka savas piekusušās kājas varētu atpūtināt fish spa, bet nevaram atrast. Atrodam vienīgi tirgus teritorijā, ielas malās, bet negribās, lai visi garāmgājēji noskatās, gribam iekštelpās. Tā nu paliekam bešā! Tad izlemjam doties paēst. Ieejam praktiski pirmajā restorāna tipa ēstvē, ko redzam. Izlemjam nobaudīt spring rolls un kārtējo fruit shake (tos mēs dzeram daudz un bieži, šķiet, ka pašas par fruit shake pārvērtīsimies :)) Spring rolls ir ļooooti gardi, mērcīte ir ļoti asa, bet šņurkādamās tomēr ēdu, Lindai tomēr bija par stipru, bet arī bez mērcītes spring rolls ir ļoti gardi. Arī viesmīle neslēpj savu patiku pret mūsu balto ādu - parāda uz savu perfekti, viegli brūno ādu un pasaka, ka tā nav skaista... Vēlāk staigājam pa tirgus teritoriju. Nonākam tirgus iekštelpās. Uhh, kas par aromātu :D Saprotu, ka tā tik ir eksotika, bet tā smaka rauj uz augšu! Jo tiek pārdots viss vienuviet - zivis, dārzeņi, augļi, dažādi jau gatavi ēdieni alumīnija bļodās, uz kuriem pat paskatīties nevaru, kur nu vēl nobaudīt.
Siem Reap Old Market gardumi (Photo by LL-travel)
Siem Reap Old Market ārpusē labāki gardumi (Photo by LL-travel)
Izlemjam pamest eksotiku un aiziet pāri ielai uz grāmatnīcu iepirkt kādu suvenīru. Tā kā esam nogurušas, izlemjam paņemt vakariņas veikalā un doties mājās. Veikalā nopirkām ūdeni, sulas, kafiju, ķiršu un vaniļas kolu (jānobauda ir :)), augļus, maizi un džemu brokastīm + paķeram saldējumu! Un esam gatavas doties uz viesnīcu! Noķeram tuk-tuku un braucam. Ar mūsu palīdzību tuk-tuka vadītājs veikli atrod viesnīcu. Tā kā šodien sapratām, ka atrast angliski runājošu tuk-tuk vadītāju, te nemaz nav tik viegli, tad izlemjam prasīt viesnīcā ieteikt mums kādu tuk-tuka vadītāju, kurš runātu angliski un varētu būt mūsu rītdienas šoferis pa Ankoras tempļiem. Tā neesot problēma, par 25$ varam dabūt šoferi uz visu dienu. Zinām, ka cena ir augsta, bet kaulēties neizdodas, tad nu samierināmies. Galvenais, ka šoferis ir sarunāts un 4:30 no rīta sagaidīs mūs lejā! Viesnīcā nolemju BEIDZOT uztaisīt šķīstošo kafiju, kuras, kā izrādās, man nereāli pietrūkst. Istabiņā ir maza elektriskā tējkanniņa un arī tasītes. Laimīga uzvāru kafiju un ieberu kafiju krūzītē… Bļāāāviens, esmu nopirkusi sauso pienu! SAUSO PIENU, nevis šķīstošo kafiju. Nu kurš varēja iedomāties, ka tādās paciņās kā mums 3in1 kafija, pārdod sauso pienu??? Linda, protams, izplūst smieklos un es, pārvarot šoka un vilšanās stāvokli, arī nespēju valdīt smieklus :) Nākamreiz pētīšu iepakojumus rūpīgāk!
Lai sazinātos ar mājiniekiem caur viesnīcā esošo WiFi, nākas iet uz balkoniņa, jo istabā nevaram uztvert signālu.
Skats no viesnīcas balkoniņa (Photo by LL-travel)
Bet vakarā tas ir patīkami, uz balkona ir arī galdiņi un krēsli, tā nu sēžam, čatojam un klausāmies kādā īpatnējā skaņā. Ejot atpakaļ uz numuriņu, mūs pārsteidz gekons :)
Mazais gekons (Photo by LL-travel)
Kā vēlāk noskaidrojām, tieši viņi izraisa šo īpatnējo skaņu, kuru pat nezinu ar ko salīdzināt! Skaļi vardes kurkstieni?? :D Nomazgājamies un dodamies gulēt, jo rīt kārtējais super agrais rīts... ---------------------------------------------------------------------------------------------
